Kā nopirkt labu sidru?

Kā veikalā atpazīt kvalitativu sidru (un periju) un atšķirt no plašpatēriņa produktiem? Mēģināšu izklāstīt ļoti vienkārši.

1. Cena. Labs sidrs nav ļoti lēts. Kvalitatīvs sidrs būs "normāla" vīna cenā. Lai gan, tā kā sidrs vēl pagaidām nav tik populārs kā vīns, tad nereti labu sidru var nopirkt pat lēta vīna cenā. Bet ļoti bieži zema cena liecina par "ne tik īpašu" sidru.
2. Ražas gads. Labam sidram tāpat kā vīnam norāda ražas gadu - kura gada ābolu raža izmantota. Jo katra gada laikapstākļi pat no viena un tā paša dārza āboliem dažādos gados sniegs dažādas garšas nianses, un īstiem bauditājiem nianses interesē. Ja ražas gads netiek norādīts, tad tas parasti ir jau plašāka patēriņa produkts, kur vairāk tiek domāts par nemainīgu produkta garšu.
3. Norādītas šķirnes. Ja norādītas konkrētas ābolu (vai bumbieru) šķirnes, tad mēs jau varam nojaust kāds sidra raksturs sagaidāms, ja, protams, jau esam iepazinuši dažādu šķirņu sniegtās garšas un aromātu nianses. Ja tik tālu vēl neesam tikuši, tad izvēloties konkrētu ābolu šķirņu sidrus, varam sākt iedziļināties to sniegto nianšu daudzveidībā un augt, un attīstīt savu izpratni. Polašāka patēriņa sidriem par izmantotajām šķirnēm neko daudz neraksta.
4. Norādīts rauga tips. Visbiežāk, ja raudzēts ar pievienotu raugu (konkrētu rauga kultūru) tad to nenorāda, bet, ja raudzēts spontāni - ar savvaļas raugiem, tad to norāda: raudzēts savvaļā, spontānā rūgšana, savvaļas raugs, u. tml. Tas palīdz nojaust, vai sidrā sagaidāmas "tīrās" notis (ar kultūrraugu), vai "kompleksās" notis (ar savvaļas raugu). Vairāk par to šeit!
5. Burbuļi ir? Kādi? Kādā metodē panāksts, ka sidrs ir dzirsktošs: 1) Dabīgās metodes: Traditional method - kad gatavots līdzīgi kā šampanietis - ar otro rūgšanu pudelē un komplicētu rauga iznemšanu no pudeles. Visbiežāk sagaidāms augsta līmeņa dzēriens; Pet-nat, kad pabeidz rūgšanu pudelē - ir dabīgas rauga nogulsnes. Šobrīd ļoti nāk modē pet-nat metodē gatavoti dzērieni; Dabīgi dzirkstošs (methode ancestrale) - kad pudelē veikta otrā rūgšana pievienojot nedaudz cukuru, attiecīgi rodas arī rauga nogulsnes. Patiesa, dabiska garša. 2) Mākslīgā gāzēšana - kad sidram zem augsta spiediena tiek pievienota ogļskābā gāze. Parasti, ja nekas nav norādīts, tad burbuļi iegūti gāzējot. 3) Negāzēts - sidrs līdzinās baltvīnam. Arī šādi sidri ir augstā cieņā starp īsteniem sidra baudītājiem, jo ļauj "tiešāk" iepazīt sidra raksturu.
6. Limitēts. Norādīts partijas apjoms (pudeļu skaits) un reizēm pat numurētas pudeles.

Ar laiku papildināšu, ja vēl kas ienāks prātā!

Dabīgie sidri un modernie sidri

Šajā rakstā vēlos apskatīt divas "pretēji noskaņotas" sidra gatavošanas skolas (piegājienus).

Jā, arī starp sidrdariem, kā arī starp sidra baudītājiem notiek viedokļu un uzskatu sadursmes.

Plaši apspriesta tēma ir: vai sidri ar pievienotām garšām (apiņoti, ar augļu sulām, ar garšvielām, ar dārzeņu sulām) ir saucami par pilnvērtīgiem īstiem sidriem? Argumenti "pret" meklējami salīdzinājumā ar vīnogu vīniem: Vai tad vīnu, kuram pievienota citu augļu sula drīkstētu saukt par vīnu? No vīna elitārisma skatu punkta, tā būtu totāla, nepieļaujama vīna kanonu pārkāpšana, netikumīga zaimošana. Bet ne par to šajā rakstā.

Bet vēl nokaitētāka diskusija ir par "pareizo" sidra gatavošas metodi (filosofiju). Divas pretējās nometnes ir:

• Minimālas iejaukšanās metode - sidrs pats sevi veido. 
• Modernā metode - sidrdaris ar dažādām mūsdienu vīndarīšanā izmantotām metodēm pilnībā kontrolē un vada visus gatavošanas posmus.

Mēģināšu izskaidrot ar ko šie piegājieni atšķirās:

Minimālas iejaukšanās metode (angliski - minimal intervention, natural cider making)

Beidzamajā dekādē modē nāk tieši šī metode. Domājams mūsdienās tas saistīts ar vispārēju patērētāju tendenci meklēt tīrāku, dabīgāku pārtiku. Ir tik daudz dažādi saukļi: dabīgs, bez ķimikālijām, bez E, bez mākslīgā cukura, bez glutēna, bez sulfītiem. Un lielu daudzumu patērētāju šie saukļi uzrunā. Tiesa gan, ne vienmēr publika īsti izprot, ka ar šiem saukļiem klūst viegli manipulējama. Piemēram, "vīns bez sulfītiem". Izklausās labi, kurš gan negribētu vīnu bez sulfītiem (lai gan patiesībā sulfīti palīdz saglabāt dzērienā augļu svaigumu un paildzina noturēšanas potenciālu - citiem vārdiem, cik ilgi tas saglabās labu garšu), bet reti kurš zina, ka sulfīti rodas arī pilnīgi dabīgas rūgšanas rezultātā (tiesa gan mazākā apjomā, bet tomēr tie tur būs). Tas ir tikai viens piemērs kāpēc šī "dabisku produktu" tēma ir tik slidena.

No otras puses, mēs visi taču vēlamies patērēt pēc iespējas tīrāku pārtiku. Loģiski. Kas gan tajā slikts? Nekā slikta tajā tiešām nav. Bet labi ir, ja patērējs saprot, ko tieši tas nozīmē. 

Šī metode ir par to, ka sidrs pats sevi gatavo: Ielej tvertnē svaigi spiestu sulu, un, neko nepievienojot, uzliek hidro slēdzi (burbuļu trubiņu, kas neļauj gaisam tikt tvertnē), un viss. Tad uz pavasara pusi pagaršo, ja vēl nav labs, notur ilgāk, ļaujot dzērienam pašam veidoties. Pusgada līdz divu gadu laikā visticamāk būs ļoti "dabīgi" garšojošs sidrs. 

Tiesa gan šāda dabīgā garša vairumam patērētāju nemaz tik saprotama var nelikties, jo šādas spontānas fermentācijas rezultāts rodas dažādiem raugiem un baktērijām diezgan nekontrolēti savstarpēji cīnoties par barības vielām. Ir augsta iespēja, ka rūgšanas rezultātā izveidosies tā saucamie "netīrie" (angliski - funk) aromāti: kūtiņa, kāpostiņš, nagu laka, pirdiens, puveklītis, utt. Parasti šiem netīrajiem aromātiem cauri spīd arī jauks ābolu aromāts, kas labi spēlē kombinācijā ar netīrajiem aromātiem. Retākos gadījumos norūgst "tīri", tas ir bez minētajiem netīrajiem aromātiem. Šādi tīri norūguši spontāni gatavotie sidri bieži vien ir izcili eksemplāri, kurus atzīst vairākums publikas, taču, ja norūdzis "netīrāk" tad šim produktam jau ir izteikti šaurāks piekritēju pulciņš. Citiem vārdiem, šādi gatavoti dzērieni gandrīz vienmēr būs ar "netīru" bet pārsvarā bagātu un kompleksu smaržu un garšu buķeti. Bet, ja reiz mēs esam pieņēmuši, ka "smirdīgie" sieri ir labi, un skābēti kāposti smaržo labi, un ierūgušas bērzu sulas ir garšīgas, iespējams, mēs varētu pierast arī pie šādiem "dabiskajiem sidriem"? Tik tiešām šis virziens kļūst arvien populārāks visā pasaulē. Tā teikt - atgriežamies pie pirmatnējām, īstām dzērienu garšām.

Un tagad par pretējo piegājienu:

Modernā metode - mūsdienu sidri

Te katrs solis tiek maksimāli kontrolēts: temperatūras kontrole, dažādas piedevas (rauga barība, raugs, pektīnu šķeļošs enzīms, dzidrināšanas māls vai želantīns, sulfīti, cukurs, un retāk arī citas piedevas), kontrolēts rūgšanas process, pārliešana no nogulsnēm, izturēšana, filtrēšana un citi procesi.

Patērētājs parasti ar lielām aizdomām skatās uz tām "pievienotajām ķimikālijām", bet uztraukumam nav pamata, jo vairumu no šīm dabīgām un ķīmiskām piedevām izmanto gandrīz visiem mūsdienu "smalkajiem" vīniem (kuri mums visiem tik ļoti garšo), un to lietošana tiek stingri uzraudzīta neļaujot neko lietot pārsniedzot pieļaujamos apjomus. Par drošumu tiek domāts. Bet kāda velna pēc vispār kaut ko jāpievieno? Atbilde: tikai un vienīgi, lai radītu patērētājam tīkamāku, mūdienu standartam atbilstošāku produktu.

• Sulfītu lietošana palīdz saglabāt augļainu svaigumu un paildzina glabāšanos bez būtiskām izmaiņām.
  
• Pievienojot raugu, konkrētais raugs dominē visu rūgšanas procesu un rezultāts ir prognozējamāks. Ar dažādiem raugiem var panākt dažādus aromātus, struktūru, utt. Dominē "tīrie" aromāti - augļi, ziedi, augi, garšvielas, utt.
  
• Rauga barība ir īpašu dažādu vielu un vitamīnu kokteilis, kas palīdz raugam vairoties un justies labi visā rūgšanas procesā, tādējādi novēršot "netīru" aromātu veidošanos.
• Dzidrināšanas māls - bentonīts ir vulkānisko izmešu rezultātā radusies viela, kas palīdz sulu vai raudzēto dzērienu padarīt dzidrāku. Tāpat arī īpašs želantīns var tikt izmantots dzidrināšanā. Želantīna izmantošana parasti uztrauc vegānus.
• Pektīnu šķeļošs enzīms (Pectinase) palīdz dzidrināt sulu liekot pektīna daļiņām atdalīties no sulas.
• Cukurbiešu vai cukurniedru cukurs tiek izmantos saldināšanai vai arī, lai "paceltu" grādus. Jo vairāk sulā pirms rūgsanas dabīgā vai pievienotā cukura, jo augstāks rūgšanas rezultātā būs alkohola procents. Sidram pirms rūgšanas cukuru parasti nepievieno, bet "mājas vīniem" gan vienmēr.

Augļainie, svaigie, smaržīgie, ziedainie, elegantie mūsdienu vīni tiek gatavoti izmantojot šeit minēto "moderno" gatavošanas metodi, lietojot gandrīz visus uzskaitītos vīndarīšanas palīglīdzekļus. Latvijā vismaz 99% baudītāju izvēlas un ikdienā patērē tieši šādi gatavotus vīnus. Arī sidra gatavošanas piegājienā vairums vietējo sidru gatavoti pēc šādām metodēm.

Bet šobrīd arvien biežāk sastopams arī vidus ceļš.

Vidus ceļš

Populārs ir teiciens: Patiesība ir pa vidu! Neapspriedīšu vai šis teiciens jāuztver kā vienīgais dzīves moto. Visticamāk - nē. 

Bet sidra (vai vīna) gatavošanā ir iespējams arī balansēt kaut kur pa vidu starp abiem iepriekš minētajiem virzieniem. Un, mans personīgais viedokis, ka tieši šādi var sasniegt vislabākos, interesantākos rezultātus, radot bagātīgu garšu, bet vēl joprojām saglabājot dzēriena elegaci un delikātumu.

Piemēram:

• Raudzēts nepievienojot raugu, bet filtrēts.
• Raudzēts tīri ar pievienotu raugu, bet nefiltrēts un dabīgi dzirkstošs (pet-nat).
• Nekas netiek pievienots, bet kontrolēta temperatūra un savlaicīga pārliešana no nogulsnēm, kontrolējot izturēšanu pēc rūgšanas.
• utt.

Nobeigumā: Baudīt sidrus kļūst daudz interesantāk, ja šie dažādie piegājieni tiek izprasti, apzinoties katra ieguvumus un trūkumus. Mans personīgais uzskats: Nevajag kļūt par viena virziena "fašistu"! Katra metode palīdz sasniegt atšķirīgu stilu. Jo vairāk dažādu metožu un stilu, jo baudīšana interesantāka. Paceļam glāzes par daudzveidību! Lai dzīve vienmēr patīkamu pārsteigumu pilna!

Kas ir labs sidrs?

Uz šādu jautājumu, protams, atbildēt īsi nav iespējams. Varētu teikt, labs sidrs ir garšīgs sidrs. Un it kā nebūtu melots. Bet te parādās jautājums: kas ir garšīgs sidrs? Un te atbilde katram būs sava. Un tas ir normāli. Līdzīki kā, ja pavaicātu, kura ir vislabākā dziesma. Arī katrs kaislīgi aizstāvētu savu mīļāko izpildītāju un savu iemīļoto dziesmu. Tad jau, šķiet, atliktu vien painteresēties, kurš ir Latvijā pirktākais sidrs, un atbilde būtu rokā. Bet nojaušam taču (vai ne?), ka pirktākais varētu izrādīties tāds sidrs, kuru amata sidrdari vispār nemaz par sidru neuzskata, ar to domājot tos lētos nesidrus un sidreļus ar visādām pievienotām mākslīgām un pus dabīgām garšām, kuriem svaigs ābols pat tuvumā nav stāvējis.

Varbūt tad varam vienoties, ka šeit es izklāstīšu savu personīgo sidra labuma/vērtības noteikšanas skalu, kurai, protams, jūs drīkstat nepiekrist (vai daļēji piekrist). Gan jau būs noderīgi dzirdēt, ko par šo tēmu saka sidrdaris ar vairāk kā 10 gadu sidra gatavošanas pieredzi.

Pats sev esmu definējis tādus kā 5 sidra "vērtības" līmeņus: nesidrs, sidrelis, normāls sidrs, labs sidrs, īpašs sidrs. Pēc šīs skalas, manuprāt, arī pats baudītājs var mēģināt saprast līdz kuram sidra izpratnes līmenim šobrīd ir ticis. Nevienu sidra zīmolu nepieminēšu. 

Viszemākais līmenis. Nesidrs. 

Te ir runa par pašiem lētākajiem masu patēriņa limonāž/kokteiļ sidriem ar dažnedažādām garšām un ļoti pievilcīgu cenu. Sastopami pat visattālāko nostūru pārtikas veikalos. Kā iepriekš jau esmu rakstījis, šiem dzērieniem pamatsastāvdaļa ir ūdens. Un nedaudz ābolu vai citu augļu sula no koncentrāta (nevis svaiga), aromātvielas, krāsvielas, glikozes sīrups, cukurs, dažādi konservanti, citronskābe un/vai ābolskābe, tas viss uzgāzēts un vēl pasterizēts. Tā teikt, pilnīgi nekā dzīva un īsta. Sulas daudzums sastāvā visticamāk zem 20%.

Kā atpazīt? Spēcīga mākslīgu aromatizatoru smaržā: ja uz etiķetes rakstīts, ka melleņu sidrs, tad spēcīga melleņu smarža, ja bumbieru sidrs, attiecīgi klišejiska bumbieru smarza. Nedaudz aizdomājoties var atpazīt, ka visas šīs smaržas jau ir justas lētās limonādēs, jogurtos un konfektēs tā teikt no tieši tiem pašiem aromatizatoriem. Vienmēr nemainīga garša un smarža. Gandrīz vienmēr izteikti (šķebinoši) salds.

Ražots tiek alkoholisko dzērienu lielajās fabrikās. Ražo visu cauru gadu - nav sezonāla ražošana. Ražas gads kā tāds vispār netiek pat pieminēts, jo tam nav pilnīgi nekādas nozīmes.

Zems - gandrīz ciešams līmenis. Sidrelis.

Šeit domāti tādi industriālie sidri, kuru sastāvā ir stipri vairāk un no labāka sulas koncentrāta pievienotas sulas. Bieži 35% un vairāk sulas sastāvs. Parasti arī garšā piesātinātāki. Sidra pazinēji gan tomēr viegli atpazīst (atmasko), ka negaršo kā normāls, īsts sidrs, bet tomēr līdzinās īstam. Liela daļa angļu industriālie sidri ir bāžami šajā maisā. Tāpat arī daži vietējo dzērienu fabriku ražojumi. 

Kā atpazīt? Šie parasti ir nedaudz dārgāki, bet tomēr gana zemās cenās. Bieži starp šiem ir arī sausāki (bet ne sausi), attiecīgi pussausie, pussaldie. Nereti tāpat tiek pievienoti mākslīgie aromatizatori. Piemēram, "ābolu sidrs" smaržo klišejiski pēc āboliem identiski ābolu ledenēm. Tā ir droša pazīme ka pievienots aromatizators. Dabīgi sidri nekad nesmaržo tipiski pēc ābola, līdzīgi kā vīnogiu vīni nesmaržo kā svaigas vīnogas. Tāpat arī šie sidri pārsvarā tiek iekrāsoti, lai krāsa būtu tumšāka, košāka. Pamatā no pašiem prastākajiem šie atšķirās ar to, ka garša ir pilnāka, un kopējais garšas balanss jau sāk atgādināt īstu sidru.

Ražoti tiek visu cauru gadu, jo svaigi augļi netiek izmantoti. Ražas gadu, protams, neraksta, jo tam nav nekādas nozīmes.

Te beidzas stāsts par neīstiem sidriem.

Normāls sidrs.

Šeit jau ir runa par īstu sidru, kuru gatavo no svaigi spiestas ābolu sulas. Pilnībā cienījams un respektējams produkts. Šim līmenim es pieskaitu sidrus, kas gatavoti no komercāboliem - garšā nedaudz neitrālāki, pliekanāki  - ne kā no vecajām šķirnēm, sidrāboliem, paradīzes āboliem vai mežāboliem, kurus minēšu nākamajā līmenī. Parasti garša ir (pa)plāna, jo trūkst tanīnu. Aromāti dabiski: no vīnīgi tīriem līdz savvaļīgi "netīriem". Krāsa parasti gaiša. Gatavots reizi gadā - rudenī, kad ir gatavi āboli. Reizēm norāda arī ražas gadu. Garša ir mainīga. To ietekmē izmantoto ābolu šķirnes, ābolu augšanas sezonas laikapstākļi un ražosanas metodes. Salduma pakāpe: sauss līdz salds, bet visbiežāk pussauss vai pussalds.

Tāpat šajā līmenī skaitu sidrus ar (dabiskām) pievienotām garšām: dažādu ogu, augļu, garšvielu, dārzeņu, ārstniecības augu, apīņu. Visbiežāk būs sastopami pussausi līdz saldi sidri ar pievienotām garšām. Sausi retāk. Parasti tieši šādi sidri piesaista jaunos sidra entuziastus, viņu pirmajos "īsta sidra" meklējumos. 

Bet šeit viss labais tikai sākas...

Labs sidrs.

Šajā kategorijā lieku īstus sidrus, kas gatavoti no īpašākiem āboliem: vecajām ābolu šķirnēm (Sīpoliņš, Antonovka, Safrāna pepiņš, Lietuvas pepiņš, Rudens svītrainais, uc), paradīzes āboliem, sidrāboliem, mežāboliem. Parasti tiek norādīta arī raudzēšanas metode - ar savvaļas raugiem vai ar pievienotu vīnraugu. Norāda arī ražas gadu, jo tam ir nozīme. Gatavots, protams, reizi gadā - rudenī, kad ienākas gatavi āboli.

Garšā diezgan pilns, ar izteiktu savu raksturu, parasti arī krāsa nedaudz tumšāka vai pat jau izteikti zeltaina, dzintara, vara vai bronzas. Arī smaržā bagātāks, intensīvāks par iepriekšējo līmeni. Biežāk sauss, pussauss. Retāk pussalds vai salds. Šāds sidrs spēj iepriecināt jau diezgan pieredzējušus un prasīgus sidra baudītājus, bet arī jaunāki sidra entuziasti patīs novērtēt.

Īpašs sidrs.

Šeit jau ir runa par dažādām niansēm, kuras interesantas šķiet jau diezgan pieredzējušiem sidra baudītājiem vai pat pašiem sidrdariem un citiem nozares ekspertiem. Varētu teikt, ka līdz šim līmenim ir dabiski jāizaug daudz degustējot, iedziļinoties dažādu ābolu šķirnēs, gatavošanas metodēs un citās niansēs. Bet tas nenozīmē, ka jaunākiem sidra entuziastiem šo līmeni nevajadzētu degustēt. Noteikti vajag! Bet esiet pacietīgi pat, ja uzreiz nepielec! Gan jau ar laiku atvērsies un tad "zemāki līmeņi" jau šķitīs nedaudz mazāk interesanti. "Zemāki līmeņi" rakstu pēdiņās, jo iepriekšējie divi līmeņi nav zemāki burtiskā nozīmē, bet gan tādā kā nozīmīguma, vērtības izpratnē. Un neaizmirstam, ka šis ir manis pašizdomāts sidra vērtēšanas princips un jūs varat droši tam nepiekrist.

Augstākajā līmenī mēs runājam par vienas vai dažu konkrētu vispiemērotāko ābolu šķirņu sidriem. Un visas izmantotās ābolu šķirnes, protams norādītas uz etiķetes. Tāpat arī norādīts ražas gads, jo tam ir liela nozīme vai piemēram vasara bijusi karsta vai auksta, sausa vai lietaina, vai karsts bijis vasaras sākumā, vai varbūt tikai augustā, utt. Katra laikapstākļu nianse šeit piedalās garšas veidošanā, jo visi augļi ir pašas sidra saimniecības audzēti un vākti pievēršot rūpīgu uzmanību gan audzēšanas metodēm, gan īstajam augļu gatavības brīdim novācot ražu. Tātad ābeļdārzs ir svarīgs. Un izvēlētās konkrētās šķirnes arī. Un tas ir arvien populārāks mūsdienu "trends" gatavot vienas, divu, trīs vai vairāku šķirņu sidrus, tādējādi ļaujot iepazīt šķirnes nianses dzēriena baudītājiem. Bieži "jaunās pasaules" sidri šajā žanrā spēlējas izmantojot vienu (vai divu) angļu vai franču sidrābolu šķirni, kuru kupažē (jauc kopā) ar kādu konkrētu savam reģionam tipisku īpašu ābolu šķirni. Tad gala sidrā tanīni parasti ir tipiski konkrētajai sidrābolu šķirnei, bet skābums un aromāta nianses pienes vietējās ābolu šķirnes. Domu sapratāt? Vārdu sakot, pievēršam uzmanību konkrētu ābolu šķirņu tipiskajām niansēm. Tāpat pievēršam uzmanību no kurienes ir šis sidrs. Vienas un tās pašas šķirnes sidrābols audzis Anglijā, Austrālijā vai Latvijā garšos līdzīgi, bet atšķirīgi. Vīnu gadījumā to sauc par terroir - kad mēģinam atpazīt un izbaudām konkrētā reģiona (klimata, augsnes, vietējo gatavošanas metožu) garšas nianses. Tāpa arī gatavošanas metodēm šajā līmenī ir liela nozīme. Dažām ābolu šķirnēm piestāv raudzēšana savvaļā (bez pievienota rauga), citām savukārt "kulturālā raudzēšana" (ar pievienotu konkrētu vīna raugu), tāpat arī cik ilgi pēc raudzēšanas sidru iztur/nogatavina. Jā, reizēm sidru iztur arī ozolkoka mucās. Tas arī ir interesanti. Tam visam ir nozīme. Un jo vairāk uz etiķetes atklāts, jo interesantāk šādu sidru baudīt un analizēt. 

Nobeigumā gribu vēlreiz uzsvērt, ka visi trīs iepriekš minētie  īstā sidra līmeņi ir labi un nav jāuztver kā savstarpēji konkurējoši. Drīzāk ir runa par tādu kā izpratnes un baudīt spējas "dziļumu". Daudzas īsta sidra darītavas gatavo sidrus visos trijos šajos līmeņos. Arī mēs Mr. Plūme sidra darītavā gatavojam gan "vienkāršākus" sidrus, kas saprotamāki jaunajiem sidra entuziastiem, gan arī īpašus dažu šķirņu sidrus, kas raudzēti savvaļā un arī ilgāk gatavināti - tos jau rūdītiem sidra gurmāniem.

Pērkam īstus sidrus, iedziļinamies un nirstam arvien dziļāk sidra garšu pasaulē! Priekā!

Perijs

Kas ir "perijs"?

Perijs ir raudzēta bumbieru sula. Tradicionāli perijam izmanto īpašu, diezgan neēdamu šķirņu bumbierus - pārsvarā skābi rūgtus. Bet reizēm izmanto arī ēdamos, vai gandrīz ēdamos (kurus var apēst, bet nav paši gardākie svaigai ēšanai).

Bet vai tad tas nav bumbieru sidrs? Pēc Latvijas likuma ir. Bet šeit es mēģinu pārstāvēt pasaules amata (craft) sidra un periju meistaru viedokli. Un tas pieņēmums šobrīd ir tāds, ka par "periju" saucam no dažādām īpašām (pārsvarā neēdamu) bumbieru šķirnēm izspiestu un raudzētu bumbieru dzērienu. Savukārt ar "bumbieru sidru" mēs (amata meistari) saprotam industriālo, no koncentrātu sulām gatavoto "sidreli" (kuram starp citu pamatā tāpat ir izmantota raudzēta ābolu (nevis bumbieru) sula no koncentrāta un ūdens, kas pēc tam aromatizēta ar bumbieru sulu no koncentrāta un bumbieru aromatizatoriem). Citiem vārdiem, ābolu sidrelis ar bumbieru aromātu.

Tātad perijs ir, dzēriens, kruru gatavo reizi gadā, kad ir gatavi bumbieri, izspiežot sulu un to raudzējot. Bez pievienotām garšām un aromātiem.

Daudziem ir zināms, ka bumbieri, tiklīdz gatavi, sāk birt, un burtiski pāris dienu laikā kļūst ļoti mīksti un brūni. Tāpēc periju gatavošana augļu īsās glabāšanās dēļ ir organizatoriski diezgan prasīgs pasākums. Ja āboliem lielākoties, nedēļa šurp vai turp neko daudz nemaina, tad bumbieriem īstais gatavības mirklis reizēm ir burtiski dažas dienas, vai karstās rudens dienās tas var būt pat dažu stundu jautājums. Ja spiešana ir nokavēta, tad no šīs glumo augļu masas normāli izspiest sulu vairs nav iespējams. Tie kļūst nelietojami. Rudeņos sidrdari ir diezgan aizņemti ar sidra gatavošanu, tāpēc, lai papildus gatavotu arī perijus, tiem ir jābūt īpaši modriem un reizēm jāstrādā arī brīvdienās, lai nenokavētu īsto augļu gatavības brīdi.

Bet kāpēc periju gatavo no negaršīgiem, neēdamiem bumbieriem nevis garšīgiem, saldiem ēdamajiem bumbieriem? Atbilde ir - skābums. Lai arī kā mums šķistu, ka gardākie dzērieni sanāks no saldākajiem augļiem, tas pārsvarā nav gluži tā. Ēdamajiem bumbieriem, atšķirībā no āboliem, pārsvarā ir ļoti maz skābuma: tehniski stipri par maz, lai šādu sulu varētu droši raudzēt, izvairoties no nelabvēlīgu mikroorganismu ietekmes. Tāpēc vēsturiski "perijam" ir atlasītas skābākas un arī "rūgtākas" (precīzāk sakot - garšā savelkošas) bumbieru šķirnes, jo skābums palīdz "tīrāk" noraudzēt, bet muti savelkošie tanīni (līdzīgi kā sidram) dod biezāku, apjomīgāku garšu.

Napoleons periju pat esot saucis - angļu šampanietis. Tik tiešām, no piemērotākajiem bumbieriem rūpīgi gatavots perijs ir izteikti delikāts un florāls - gluži kā kvalitatīvs vīnogu baltvīns. Baudīt labu periju ir īsts notikums. 

Alkohola stipruma ziņā periji visbiežāk ir 4 līdz 10 % robežās. Tā teikt, stiprāki kā ābolu sidri, jo bumbieros pārsvarā ir nedaudz vairāk cukura, kā vidusmēra ābolos. Skābums labam perijam ir robežās no vidēja līdz diezgan augstam, bet salduma ziņā es ieteiktu meklēt tieši sausos, lai pinīgāk izbaudītu bumbieru potenciālu. Tiesa gan sauss perijs parasti ir nedaudz saldāks kā sauss ābolu sidrs, jo bumbieru sastāvā dabiski ir nedaudz sorbitols - nerūgstošs cukurs, kas ļauj sajust nelielu saldumu, pat pilnībā noraudzētā dzērienā. Tātad pilnīgi sauss perijs ir ar nelielu, dabisku sorbitola "saldumiņu".

Vēsturiskie perija gatavošanas reģioni

• Anglijas D-R: Gloucestershire, Herefordshire, Worcestershire - Perry.
• Francijas R: Domfront reģionā starp Normandiju un Bretaņu - Poire Domfront
• Austrijā: Mostviertel reģionā - Birnenmost

Visos uzskaitītajos reģionos perija gatavošanai ir sena vēsture. Katram reģionam ir izteikti savas tradicionālās bumbieru šķirnes, sava "pareizā" vietējo iedzīvotāju akceptētā garša, tāpat arī atšķirīgs nosaukums.

Mūsdienās perijus var atrast gandrīz visās sidra jaunās pasaules valstīs. Tiesa gan, iepriekš minēto tehnisko grūtību dēļ, ražošana pārsvarā ir izteikti mazākos apjomos, kā sidram.

Nobeidzot savu stāstu piebildīšu, arī mēs Mr. Plūme sidra darītavā nedaudz audzējam gan "īstos" perija bumbierus, gan pašu atrastus skābu un aromātisku bumbieru sēklaudžus. Vienu no pašatrastajām saldi aromātiski skābajām šķirnēm nosaucām par "Aizputes bumbieru". Tāpat labprāt novācam arī meža bumbieru augļus, ja rodas tāda iespēja. Epizodiski mūsu sortimentā sastopams arī pēc vīnu tradicionālās metodes gatavots perijs. Tuvākajos gados mūsu periju apjomi pieaugs, jo koki ir paaugušies un sāk arvien dāsnāk ražot. Sekojiet līdzi, ja interesē!

Vārdu sakot, ja kaut kur manāt pārdošanā periju, uzreiz ņemiet ciet! Tādu iespēju nelaidiet garām!

"Puveklīša" smarža sidram

Nereti dzirdēts, ka īstam sidram piemīt tāda kā "puvušu ābolu" smarža un garša. Teikšu, kā ir: Man kā sidrdarim mati ceļas stāvus, ja kāds tā saka, jo es nekādus "puveklīšus" jau gadiem vairs nejūtu, bet simtiem citas nianses. Bet es laikam saprotu, kas parasti ar to domāts. Mēģināšu šajā rakstā izgaismot šo "puveklīša jautājumu".

Tātad galvenais jautājums ir - kāpēc daudziem ir tādas asociācijas, ka sidrs smaržo pēc puvušiem āboliem? Te mana atbilde:

Vinogu vīna smarža mums jau ir pazīstama - sauss vīns smaržo pēc simtiem smaržas niansēm. Bet pavisam vienkārši sakot, vīns smaržo pēc vīna - šo smaržu mēs jau pazīstam. Un vīns nesmaržo pēc svaigām vīnogām, vai ne? Labākajā gadījumā pēc rozīnēm, bet, iedziļinoties aromātā, tajā var atrast ļoti plašu smaržu spektru no dažādiem ziediem, augļiem, garšvielām, siena, salmiem un kā tik vēl ne! Bet pēc kā smaržo sidrs? Un pareizā atbilde ir: sidrs smaržo pēc sidra! Bet kāpēc tad tā puvušo ābolu asociācija? Jo latviešu "nacionālais sports" rudeņos ir - nopurināt visas ābeles un nolasītos ābolus izbērt komposta kaudzē. Un kas pēc tam notiek kaudzē? Āboli sāk spontāni fermentēties un izdalīt smaržu. Un pēc kā tā kaudze smaržo? Pēc rūgstošiem āboliem. Un pēc kā smaržo rūgstoši āboli? Pēc sidra. Mēs visu saprotam pareizi, bet no otra gala. Fermentējoši āboli smaržo pēc sidra. Un arī šajā smaržā ir atrodamas simtiem dažādas aromātu nianses: No ļoti svaigām paprikas, ziedu un augļu notīm, līdz oksidētākām salmu un žāvētu augļu notīm, līdz pat pavisam pamatīgām dūmakainām petrolejas, ādas un pat viskija smaržām. Tas raksturs (svaigs vai kompleksi masīvs) ir atkarīgs pamatā no raudzēšanas stila un ābolu šķirņu izvēles. Un vairs nestāstiet man par "puveklīti"!

Cits mans novērojums ir, ka "puveklīti" cilvēki vairāk sajūt "netīrāk" raudzētos sidros. Ja sidrs ir gatavots līdzīgi kā mūsdienu baltvīni - ar minimālu oksidāciju un tīru un veselīgu pievienota rauga raudzēšanu, tad runas par "puveklīti" dzirdamas retāk. Savukārt, ja sidrs gatavots pēc "tradicionālākām" metodēm tad runas par puveklīti dzirdamas biežāk. Bet nereti, pat vistīrākajā sidrā kāds paziņo, ka jūtot puveklīti. Nekomentēšu...

Bet, ja izvēlies arī turpmāk teikt, ka sidrs smaržo pēc puvušiem āboliem, tad es sagaidu, ka tagad vienmēr teiksi arī, ka vīns smaržo pēc puvušām vīnogām. Joks, protams. Bet apmēram tāda man tā puveklīšu jutēju loģika šķiet.

Ja arī Tu esi no tiem, kas sidrā vienmēr jūt "puveklīti", tad es aicinātu atvērties un ienirt smaržu pasaulē dziļāk, un mēģināt precīzāk nosaukt vārdā, kādas nianses jūti! Liela iespēja, ka kārtīgi iegriežot un izošņājot savu sidra glāzi, tajā atklāsi vismaz pāris citas - jaunas smaržas un "puveklītis" būs kaut kur vējā pagaisis. Ošņāt dzērienu un mēģināt smaržas nosaukt vārdā ir diezgan izklaidējoša bet pagrūta nodarbe. Tas prasa lielu koncentrēšanos un paļaušanos uz ožu, kas mums cilvēkiem ir samērā vāji attīstīta. Bet vingrinoties, ar laiku smaržu nianses atšķirt kļūst arvien vieglāk. Gluži kā bērnībā, kad iemācāmies atšķirt un nosaukt vārdā dažādas krāsas.

Tātad steigšus uz veikalu pakaļ sidram, lejam glāzē un ošņājam! Un puveklīši lai paliek pagātnē!

Sidri ar pievienotām garšām

Kā solīju savā pirmajā bloga publikācijā par īstu sidru, te atsevišķi diskutēšu ap un par 7. likuma punktu no Likumi.lv

7. Produktam pēc fermentācijas var pievienot ābolu vai bumbieru sulu, citu augļu un ogu sulu, oglekļa dioksīdu, pārtikas piedevas, aromatizētājus, dažādu veidu cukuru un ūdeni atbilstoši pārtikas aprites jomu reglamentējošiem normatīvajiem aktiem.Jau iepriekš minēju, "industriālos" sidrus gatavo no sulas koncentrāta, nevis no svaigi spiestas sulas, kā to dara amata sidrdarītavas. Tāpēc sidrus, kas gatavoti no neatšķaidītas, svaigi spiestas, īstas sulas mēs saucam: īsts sidrs vai amata (craft) sidrs. Angliski izplatīti ir lietot: real cider vai full juice cider. Pareizāk gan būtu, ja likums par sidru saukt ļautu tikai no svaigi spiestas ābolu sulas raudzētu dzērienu un "koncentrāta" sidrus liktu dēvēt citādāk. Vēsturiski sidrs bija vienkārši raudzēta ābolu sula. Bet vēsture sidru nav saudzējusi - bieži tas bijis kā tāds vīna pabērns, kuram uzmanību pievērsa tikai gados, kad vīnogām bija slikta raža un vīns nebija pietiekoši pieejams. Tik populārs, kā sidrs ir mūsienās, tas reti kad ir bijis pagātnē. Ir protams, bijuši arī slavas mirkļi, bet īslaicīgi un tikai atsevišķās vietās. Tas attiecīgi ir ļāvis industrijai diktēt likumus, un te nu mēs esam nonākuši - par sidru drīkst saukties dzēriens, kura sastāvā var būt pavisam nedaudz sula no koncentrāta ar dažādiem aromatizatoriem, krāsvielām un saldinātājiem, bet pamatā ūdens. Jūs teiksiet, kas gan tajā slikts, ja civēkiem garšo? Amata sidrdaru atbilde parasti ir šāda: vai jums būtu pieņemami, ja līdzīgi gatavotu dzērienu sauktu par vīnu? Visticamāk - nē.

Sidri ar pievienotām dabiskām garšām.

Beidzamajos gados modē nākuši sidri ar dažādām garšām. Šeit es pat nerunāju par industriālajiem "sidreļiem", kuru sastāvā ir nedaudz sulas no koncentrāta un pārējais jau ir krāsvielas un aromatizatori, bet gan par pievienotām dabiskām garšām. Piemēram, sidri ar dažādu augļu un ogu garšām, apiņoti sidri, sidri ar garšvielām vai ārstniecības augiem, sidri ar dārzēņu piedevām, utt. Vai ir labi sidram pievienot dažādas garšas? Ko gan es te varu teikt? Ir pieprasījums - ir piedāvājums. Bet tomēr uz to var paskatīties arī citādi: Cik nopietni mums šķistu vīnogu vīni, ja tiem pievienotu citas garšas? Piemēram, vīns ar vaniļas garšu, vai vīns ar pievienotu, apelsīnu garšu. Ak, jā, vismaz viens tāds ir - sangrija, piemēram. Bet kā jau zinām, tas ne tuvu neskaitās "smalkais" gals. Un nezin vai francūži vai itāļi būtu sajūsmā, ja veikalos pēkšņi parādītos vīni ar pievienotām garšām ar nosaukumu "vīns"? Cita lieta, protams, "vīnu saturošs" dzēriens. Te jau vairs nebūtu par ko gausties. Dzīve ir dzīve. Idejiski jau nav nekā slikta, ka dzērienus gatavo no dažādām dabiskām sastāvdaļām. Diskusija drīzāk ir par nosaukumu. 

Šobrīd sidri ar dažādām garšām ir ļoti populāri. Tas ir fakts. Tiesa gan starptautiskos sidra konkursos sidri ar garšām (neatkarīgi no tā ar kādu garšu) tiek vērtēti "Flavoured cider" kategorijā un tikai "tīriem" ābolu sidriem tiek veltītas daudz dažādas kategorijas. Jo fakts ir arī tas, ka visdziļākā un lielākā nianšu daudzveidība atklājas tieši ābolu šķirņu izvēlē un raudzēšanas un nogatavināsanas metodēs. Pievienojot garšas, ābolu šķirnēm un gatavošanas metodēm ir sekundāra nozīme un process jau nedaudz atgādina kokteiļu jaukšanu, kad bāzes dzērienam pievieno dažādas piedevas. Bet tālāk jau bez nekādas gaušanās uzskaitīšu pa veidiem:

Sidri ar pievienotām ogu, augļu vai dārzeņu sulām.

Šos varētu dalīt divās grupās:

• Augļu sula pievienota ābolu sulai pirms raudzēšanas.
• Augļu sula pievienota gatavam sidram pēc raudzēšanas.

Domāju, dziļākas garšas nianses sniedz pirmais variants, kad sulas kupažētas pirms raudzēšanas. Šādā sidrā noteikti ir interesantāk meklēt, saprast un baudīt, kā rūgšanas process veicinājis aromātu veidošanos. Otrajā variantā, kad sulas pievienotas pēc rūgšanas, šis dzēriens neizbēgami jau ir vairāk kā kokteilis. Pievienotās sastāvdaļas garša atpazīstamāka gan būs tieši pēc rūgšanas sajauktos dzērienos. Manuprāt, būtu lieliski, ja tiktu norādīts, kad šī ogu, augļu vai dārzeņu sula tikusi pievienota.

Apiņoti sidri.

Tie ir jaunā klasika. Pirmo apiņoto sidru nogaršoju pirms aptuveni 8 gadiem. Un tad tie strauji pārņēma sidra plauktus; mūsdienās vai katrai sidra darītavai ir sava versija par apiņoto sidru. Visbiežāk šādi sidri atgādina musdienu amata alus paveidus, kuros veikta tā saucamā "sausā apiņošana" piešķirot dzērienam ne tik daudz rūgtumu, cik specīgu, "sveķainu" apīņu aromātu. Beidzamajos gados starptautiskos sidra konkurso apiņoti sidri pat tiek izdalīta kā atsevišķa kategorija vairs nemēģinot tos pabāzt zem "flavoured cider" kategorijas. Tātad mans viedoklis ir - apņoti sidri ir uz palikšanu. Bet laiks rādīs. Arī mēs pirms dažiem gadiem "salūzām" un sākām tādus gatavot.

Sidri ar garšvielām un augiem.

Piemēram "karstsidrs" arī ir šajā kategorijā. Karstvīnu visi jau ir pieņēmuši kā ziemas dzērienu uz vīna bāzes. Līdzīgi notiek arī ar karstsidriem. Tā ir ziemas klasika.

Ir arī manīti sidri ar dažādu ārstniecības augu, ziedu, zālīšu piedevām. Kapēc nē? Tikai kā vienmēr prasās, lai tas tiktu skaidri norādīts uz etiķetes, lai patērētājiem neveidojas maldīgi stereotipi par sidra stiliem un veidiem.

Ekstrēmākais, ko pats esmu baudījis ir sidrs ar jūraszāļu piedevu. Nebija mans. Bet ļoti tīkami, manuprāt, garšo sidrs ar ingveru.

Sidra stili

"Vecās pasaules" sidra stili.

Lielās līnijās varētu uzskaitīt šādi: Skaidrības labad gan pieminēšu, ka arī zemāk minētajās valstīs visu var dalīt smalkāk pa reģioniem.

• Angļu (vai UK) sidrs - Cider. Negāzēts vai viegli dzirkstošs, tanīniem bagāts (savelkošs), ar komplicētu, dūmakainu buķeti. Gan sauss, gan vidēji salds ar zemu lidz vidēju skabuma līmeni. Bieži pasterizēts. Alkohols 5-8%.
• Franču sidrs - Cidre. Dzirkstošs (šampanieša tipa pudelē), pussauss līdz salds (bez pievienota cukura), zems līdz vidējs skābums. Sabalansēts, savelkošs, komplicēta buķete, bieži sastopamas saucamās "kūtiņas"/kamambēra notis, kas spēlē ar žāvētu aprikožu notīm. 2-6% alkohols. 
• Spānijas (Astūriešu, Basku) sidrs - Sidra natural. Negāzēts, sauss, nedzidrs, savvaļīgi "netīri", viegli etiķaini raudzēts, vidēji skābs līdz skābs sidrs, kuru glāzē lej īpašā veidā no liela augstuma (skatīt attēlos), lai ielejot sajauktos ar gaisa burbulīšiem. Šādi ielietu sidru uzreiz jāizdzer, jo tieši šajā brīdī ir "pareizā" garša. Garšā nedaudz atgādina ierūgušas, skābas bērzu sulas.
• Vācijas - Apfelwein. Vēsturiski gatavots no pārtikā neizmantojamiem āboliem. Nedaudz lidzīgs Astūriešu sidra natural, bet atšķirībā parasti nav jaušamas etiķainās notis. Sauss, negāzēts skābulītis - burvīgs savā vienkāršībā. Arī no Latvijas vecajām ābolu šķirnēm sanāk līdzīgs.
• Austrijas - Apfelmost & Birnenmost. Austrijā ir pat vesels reģions, kas saucās "Mostviertel" - tulkojumā "mosta reģions". Mosts biežāk tiek gatavots no īpašiem skābi rūgtiem bumbieriem (bet tad tas būtu jāsauc perijs). Ābolu mostu parasti gatavo no "sulas" āboliem - vizuāli nederīgiem ēdamajiem āboliem. Mans personīgais viedoklis ir, ka Ausrtrijas bumbieru mosts ir nesalīdzināmi pārāks par ābolu mostu. Labs bumbieru mosts ir gluži kā Rīzlings - svaigs, augļains, kraukšķīgs. Tas ir negāzēts (vai minimāli gāzēts), sauss līdz pussalds, ar vidēju līdz augstu skābumu, 6-8% alkohola.

Katrai šeit pieminētajai valstij ir gadsimtiem senas sidra gatavošanas tradīcijas: dažādas paražas, teicieni, īpaši ēdieni, trauki un, protams, katram reģionam sava izteikti "pareizā" un atzītā sidra garša.

Skaidrības labad piezīmēšu, šis dalījums ir balstīts manā personīgajā izpratnē. Senākos izdevumos par sidru bieži ir pieminēti tikai pirmie trīs (angļu, franču, spāņu), bet mūsdienās arvien biežāk par pilnvērtīgiem vēsturiskajiem sidra stiliem tiek uzskatīti arī Vācijas Apfelwein un Austrijas Most (ābolu vai bumbieru), neskatoties uz to ka tie izmanto citu nosaukumu, kas nebalstās uz vārdu "sidrs". Arī Norvēģijā esot savs vēsturiskais sidra reģions. Par to es pagaidām neko daudz nevaru pastāstīt, neesmu pietiekoši informēts. 

Sidram kļūstot populārākam visā pasaulē arvien vairāk tiek pētīta tā vēsture un ir liela iespējamība, ka pamazām uzzināsim par vēl citiem vēsturiskajiem reģioniem. Tāpat, piemēram, ASV pirms sausā likuma ieviešanas esot bijusi pilnīgi nostabilizējusies sava sidra tradīcija, ar savām ābeļu šķirnēm un savu raksturīgo garšas buķeti. Bet mūsdienās ASV tomēr uzskata par jauno pasauli, jo viņi atkal visu sāk no "nulles" tāpat kā citi "jaunpienācēji".

Jaunā sidra pasaule.

Līdzīgi kā tas ir vīnogu vīniem, arī sidru gadījumā par veco pasauli uzskata iepriekš minētos senos Eiropas sidra reģionus, un jaunā pasaule ir visi pārējie, kas salīdzinoši nesen sākuši ražot sidrus. Latvija tajā skaitā. Mēģināšu nedaudz klasificēt pa grupām, kā es to saprotu.

Ar Lielbritāniju saistītās valstis. Angļu sidra stils.

Austrālija, Tasmānija, Jaunzēlande, Īrija, Ziemeļīrija, Skotija. Visās minētajās valstīs sidrs galvenokārt attistījies pēc angļu parauga, audzējot angļu sidrābolu šķirnes un arī gatavošanas metodes, šķiet, lielā mērā kopējot. 

ASV, Kanāda.

Ja nekļūdos, abās sidra renesanse sākās aptuveni deviņdesmitajos gados. Tiesa gan katrā tas viss iet nedaudz atšķirīgu ceļu. 

ASV ir liela radošā brīvība: sastopami gan ļoti tradicionāli no franču un angļu sidrāboliem gatavoti sidri, gan pilnīgi "traki" ar visādām pievienotām garšām. Ekstrēmākais, ko man personīgi bijusi iespēja nogaršot ir sidrs ar pievienotām jūras zālēm. Lai gan nebija manā gaumē, šim sidram esot liela piekrišana starp ļaudīm, kam īpaši mīļas ir jūras veltes. Vārdu sakot ASV ir sastopams viss ko zem vārda "sidrs" var iztēloties: Gan premium sidri, kas gatavoti no vienas vai dažu kokrētu sidrābolu šķirņu kupāžām, gan no senajām, tradicionālajām amerikāņu šķirnēm gatavoti, gan no "ēdamajiem" komercāboliem masu patēriņa sidri, gan arī sidri ar visām iespējamām pievienotām garšām. Daudzveidiba milzīga. Es personīgi ASV uzskatu par līderi starp jaunās pasaules sidra valstīm tās pienesuma un daudzveidības ziņā.

Kanāda ir dzimtene "ledus sidram". Rudeņos vēlu nogatavojošās šķirnes tīšām tiek atstātas kokos vai kastēs ārā, ļaujot augļiem sasalt. No sasalušajiem augļiem lēnā procesā, bez samalšanas tiek izspiesta ļoti koncentrēta sula ar augstu cukura un skābju saturu un raudzēta. Rezultātā rodas ļoti piesātināts, salds, biezs, deserta vīns. Runājot par "parasto" sidru, Kanādā vairāk sastopami "ēdamo" ābolu šķirņu komercsidri. Dažādu savdabīgu likumu dēļ, kuri nav izdevīgi un piemēroti maza apjoma amata sidrdarītavu attīstībai, lielās sidra darītavas pamatā gatavo sidru no komercābolu šķirnēm. Tiesa gan, cik man zināms, beidzamajos gados lielākos apjomos tiek stādītas arī ziemcietīgākās sidrābolu šķirnes. Runājot par Kanādu noteikti arī japiemin sidrdaru aprindās ļoti nozīmīga persona kanādietis - Claude Jolicoeur, kurš ir autors vienai no labākajām sidra gatavošanas rokas grāmatai "The New Cider Maker's handbook" un daudzu sidrdaru pasākumu un interneta diskusiju dalībnieks. Man ir tas gods viņu personīgi pazīt.

Dienvidamerika.

Pārāk kompetents par šo pasaules daļu gan neesmu, bet zinu, ka sidru gatavo un bauda arī tādās valstīs kā Argentīna un Čīle. Ja nekļūdos, tad to gatavo no tur sastopamajām ābolu komercšķirnēm.

Skandināvija.

Skandināvijā viss notiek. Dānijā, Zviedrijā un Norvēģijā (un arī Somijā, lai gan viņi īsti neskaitās skandināvi) tiek gatavoti sidri no reģionālajām ābolu šķirnēm, gan arī tiek audzēti sidrāboli un nelielos apjomos iegādājami arī šādi sidri. Jāpiezīmē, ka skandinvijā ir vērojama liela t.s. "Natural wines" filosofijas ietekme. Tā teikt, modīgi ir gatavot bez "mūsdienu" vīndarīšanas paņēmieniem - pilnīgi neko (pat raugu un sulfītu) nepievienojot. Attiecīgi ir sastopami arī ļoti "komplicētu" garšas un smaržu buķešu sidri. Šādi dzērieni ir saprotami atvērtākiem, eksperimentālākiem baudītājiem.

Austrumeiropa. Centrāleiropa. 

Polijā īsts sidru uzrāviens sākās, kad Krievija ieviesa atbildes sankcijas Eiropai un Poļiem veidojās liels komercābolu pārpalikums. Te mēs runājam galvenokārt par vidējos un lielos apjomos ražotiem sidriem, kas gatavoti no ēšanai paredzētajām komercābolu šķirnēm, kas rezultējas ne tik garšā piesātinātos, bet gana cienījamos sidros. Tādu Polijā ir diezgan daudz. Bet tāpat gan Čehijā, gan Polijā ir sastopamas arī mazās amata sidra ražotnes, kuras audzē īpašākus ābolus un pat sidrābolus. 

Arī Ukrainā cik zināms beidzamajos gados darbību ir uzsākušas gan lielāka, gan mazāka mēroga sidra ražotnes. Tiesa gan grūti prognozēt, kas paliks pāri pēc pašreizējā Krievijas fašistiskā kara pret Ukrainas valsti un nāciju. Ir zināms, ka Krievijas armija jau ir iznīcinājusi starptautisku atzinību guvušo ukraiņu sidra darītavu "Berryland".

Rietumeiropa.

Tāpat pie jaunās pasaules sidra ziņā, šķiet, pieskaitāmas ir arī Itālija, Šveice, Portugāle, Luksemburga, Nīderlande, Beļģija, kurās visās beidzamajos gados ir uzradušies sidra censoņi, kas lidzīgi kā citi jaunās pasaules pārstāvji meklē savā valstī piemērotākās ābolu šķirnes, izmēģina dažādas metodes un popularizē sidra baudīšanas kultūru savās valstīs.

Krievija.

Tur sidra scēna arī notiek un attīstās, bet pašreizējo notikumu iespaidā vienīgais ko gribās teikt ir: Слава Україні! Герояам слава!

Baltija.

Visbeidzot arī par "mūsējiem"!

Uz doto brīdi gan pamatā jārunā par Latvijas un Igaunijas sidru, jo Lietuvā vietējo birokrātisko šķēršļu dēļ uzsākt savu amata sidra biznesu līdz šim ir bijis ļoti sarežģīti. Bet izskatās, tieši šobrīd tur notiek pozitīvas izmaiņas un, šķiet, pavisam drīz iepazīsim arī Lietuviešu sidrus. 

Latviju pamatoti var uzskatīt par sidra kustības aizsācēju Baltijā, jo pirmā reģistrētā sidra darītava mums bija jau 2009. gadā. Igaunijā savukārt (ja nekļūdos) pirmā darītava reģistrēta 2013. vai 2014. gadā. Igauņi, protams, nopietni ķērās vērsim pie ragiem un saražotā sidra apjoma un kvalitātes ziņā šobrīd ne ar ko neatpaliek no Latvijas, lai neteiktu pat, ka atsevišķās sidra nišās ir mums priekšā. Bet, protams, tas viss ir tikai draudzīga mērīšanās ar...

Tātad Igaunijā viss notiek. Tāpat arī Latvijā. Mūs vieno līdzīgs klimats, lidzīgas "tradicionālās" ābolu šķirnes, līdzīga garšas izjūta un tas viss ļauj runāt par "Baltijas sidru", kam neizbēgami ir sava garša. Tiesa gan, es reizēm nedaudz šaubos vai šī "mūsu garša" ir tik ļoti unikāla salīdzinājumā ar citiem jaunās pasaules sidriem, kas gatavoti no "vecajām" (heritage, kā to sauc, piem., ASV) ābolu šķirnēm.

Jebkurā gadījumā var izsķirt dažus atšķirīgus sidra darīšanas virzienus, kas Latvijā sastopami:

• No dažādām "vecajām" un "modernajām" ēdamo ābolu šķirnēm gatavotie sidri. Tīri, sabalansēti, bez izteikta individuāla rakstura, bet gana baudāmi dzērieni, kā vieglāka alternatīva vīnogu dzirkstošajiem vīniem. Visbiežāk 0.75l pudelēs un mērķēti uz "vīna patērētāju".
• Ar pievienotām dabiskām garšām - dažādu ogu, ārstniecības augu, apīņu, dārzeņu un citām garšām. Visbiežāk 0.33l pudelēs un mērķēti uz "alus patērētāju". Liela garšu daudzveidība.
• Retāk sastopamas ir darītavas (pie kurām mēs pieskaitām arī sevi), kuras ir uz ābeļdārzu balstītas  - paši audzē īpašu šķirņu ābolus, nebeidzami meklējot pašus labākos, eksperimentējot ar dažādām gatavošanas metodēm, utt. Šādās darītavās jūs atradīsiet arī savvaļā raudzētus (bez pievienota rauga) sidrus, gan savelkošus no tanīnus saturošiem āboliem raudzētus sidrus, gan komplicētāku buķešu sidrus, kas gatavoti ilgāk raudzējot, mucās izturot - nogatavinot. Dažādos tilpumos un mērķēti uz "sidra pazinējiem", kas vēlas maksimumu.

Citiem vārdiem, Latvijā sidrs ir. Mums pavisam objektīvi ir labs sidrs, mēs varam būt lepni par to. Mēs latvieši arī bijām vieni no pirmajiem Z-Eiropā, kas pievērsās sidra ražošanai. Mums ir dažādi sidri - ir ko izvēlēties. Atbalsti vietējos, pagaršo visus un aizbrauc ekskursijā uz visām sidra darītavām!

Izvelkot vidējo par jaunās pasaules sidriem mans verdikts ir apmēram šāds:

Tā kā iepriekš minētajās valstīs sidrāboli vēsturiski nav tikuši audzēti (bet tikai ēdamie), tad pamatā plaši sastopami ir tieši sidri ar mazāk izteiktu tanīnu "raksturu" - līdzīgāki neitrāliem baltvīniem. Attiecīgi, lai sidra garšu padarītu "košāku', bieži tiek pievienotas citas vietējās sastāvdaļas: ogas, augļi, dārzeņi, ārstniecības augi, u.c. Tā rodas sidri ar pievienotām garšām.

Bet tāpat starp jaunās pasaules sidra darītavām ir tādas, kas meklē tanīnus vietējos paradīzes ābolos, sēklaudžos vai mežābolos, vai izmēģina savos dārzos audzēt angļu, franču vai pat astūriešu sidrābolu šķirnes. Un tieši jaunajai pasaulei ir raksturīgs tāds piegājiens (kas, manuprāt, ir ļoti interesants, un mēs Mr. Plūme sidra darītavā arī tādu praktizējam), ka pašu dārzā izaudzētus "īstos sidrābolus" kupažē ar citām vietējam klimatam piemērotām, interesantām ābolu šķirnēm: Sidri no divu, trīs vai pat piecu ābolu šķirņu kupāžām, norādot uz etiķetes katru šķirni, ražas, gadu un pat raudzēšanas procesa aprakstu. Šādi sidri ir tiešām interesanti īstiem sidra entuziastiem. Tajos var iepazīt dažādu ābolu šķirņu īpašības, vērot kā konkrētā gada laikapstākļi ietekmējuši dzērienu, tāpat arī, ja raudzēšanas metode aprakstīta, var iedziļināties dažādu procesu veidotajās garšas īpašībās. Līdzīgi, kā dziļākā līmenī runājot par vīnogu vīniem. Mans ieteikums: Jaunajā pasaulē meklējiet tieši šādus sidrus, ja vēlaties izbaudīt maksimumu! Bet pagaršojiet pilnīgi visus!

Kā saprast sidru?

Labs jautājums. Bet kas gan tur ko saprast? Pagaršojam un novērtējam: patīk, nepatīk. Tā drīkst un tā vajag. Bet tomēr, kā saprast, kā vērtēt? Vai sidru jāsalīdzina ar vīnu, vai tomēr ar alu? Un te mana atbilde:

Sidrs ir sidrs. Tas nav ne alus, ne vīns. Tas ir dzēriens, kas ir pats par sevi, un to nav jāsalīdzina nedz ar vienu, nedz otru. Lai gan pēc ražošanas metodēm tas ļoti līdzinās vīnam, bet pēc zemā alkohola % šķiet drīzāk kā alternatīva alum. Tomēr, ja ir vēlme padziļināti iepazīt sidru pasauli, tad jāsaprot, ka tas ir dzēriens ar savu unikālo garšu un smaržu pasauli un tajā var atklāt daudz jauna līdz šim neiepazīta.

Salīdzināt var, bet nevajag, jo ne vienmēr sidrs sniegs līdzīgas sajūtas, teiksim, vīnam. Un tad kļūdaini var rasties kārdinājums šādu sidru novērtēt kā mazāk "labu" tikai tamdēļ, ka to grūti pielīdzināt pazīstamām vīnu garšām. Šādu "kļūdainu" attieksmi biežāk sanāk novērot vīna pasauli apgūt sākušiem entuziastiem. Un tik daudz fantastiskus, garšā bagātus un interesantus sidrus šādi var sanākt palaist garām, neveltot tiem pienācīgi daudz uzmanības. Vīna entuziastiem ieteicams nemēģināt sidrā vienmēr meklēt vīnam līdzīgas garšas. Bieži tas tā nebūs. Un tieši tad tas viss kļūst patiešām interesanti. - paveras jauna garšu pasaule. 

Alus entuziastu tipiskākā "kļūda" savukārt ir - pieprasīt jaunas sidra garšas. Amata alus pasaule ir ļoti dinamiska: burtiski katru nedēļu kāds mazais brūzis prezentē kādu jaunu, pārsteidzošu brūvējumu. Tāpat amata alus aktuālās "tendences" vai "modīgie alus stili" mainās gluži vai pa nedēļām. Alus ir dzēriens, kuru var brūvēt visu cauru gadu, tas nav īpaši sezonāls atšķirībā no sidra (un vīna), kuru gatavo reizi gadā - rudenī, kad ir gatavi augļi. Tāpēc tempa ziņā sidrs ne tuvu nevar piedāvāt jaunus "metienus" tik bieži kā to spēj alus. Un pats galvenais, ko vēlos teikt: sidri ar pievienotām garšām (ogas, apīņi, garšvielas, u.c.) ir kā atsevišķs sidru atzars (Nopietnos konkursos tie visi tiek pieskaitīti "flavoured ciders" kategorijai). Un tā saucamā "amata" (craft) sidra darīšana visaugstākajā līmenī vienmēr ir saistīta ar ābeļu audzēšanu: dārzā stādīto šķirņu izvēli, dārza kopšanas metodēm un raudzēšanas metodēm (savvaļas raudzēšana vai ar kultūrraugu). Sidra garša reizēm pat ir daudzu gadu darba rezultāts, kad noteiktas ābolu šķirnes, pareizi audzētas tiek sajauktas noteiktā proporcijā un tad vēl raudzēts un izturēts, kā konkrētajām šķirnēm "piestāv". Tātad "nopietnākie" sidri ir tikai un vienīgi ar "ābolu garšu" - t.i. bez pievienotām garšām. Un es aicinātu sākt meklēt sidrus, kur  uz etiķetēm ir norādītas ābolu šķirnes un, baudot tos, mācīties atšķirt kādas nianses sniedz katra šķirne. Un tad var nākt atklāsme, ka pat, ja šie sidri ir ar "pliku" ābolu garšu, tajā visā ir tik daudz nianšu, ka it nemaz vairs nešķitīs garlaicīgi un pēc "pievienotām garšām" vairs nemaz neprasīsies. Iemācīties baudīt tīru ābolu sidru ir gluži kā prast atpazīt un novērtēt kvalitatīvu "pisner" alu, kas kā zināms, nemaz nav tas vieglāk pagatavojamais alus stils. Šis ir mans skaidrojums "apīņgalvām" saprotamā valodā runājot. Bet nepārprotiet, es nesaku, ka būtu slikti baudīt sidrus ar pievienotām garšām. Nē. Tikai to, ka iedziļinoties ābolu šķirnēs un gatavosanas metodēs var sanākt atklāt tiešām plašu garšu pasauli - niansētu, dziļu un patiesu baudījumu sniedzošu. 

Tanīni - tie, kas savelk muti kā melnā tēja. Ābolu tanīni ir ar savu garšu un katrai šķirnei tie ir atšķirīgi - tie dažādi "spēlē" raudzējot, nogatavinot, malolaktiskās rūgšanas rezultātā mainoties, un ne tikai. Tā saucamie "īstie sidrāboli" no ēdamajiem atšķiras ar jūtamu tanīnu klātbūtni, un tur arī tas viss kļūst interesanti. Sidrs, kuram ir pievienoti ar tanīniem bagāti āboli, baltvīnam līdzinās stipri mazāk, kā tāds, kas raudzēts no "ēdamajiem" āboliem. Parādās jau kas no sarkanvīnos pazīstamā sīvumiņa. Bet ne gluži. Pēc ilgākas izturēšanas tvertnē šādiem sidriem mēdz notikt spontāna malolaktiskā rūgšana. Citiem vārdiem, ābolskābe pārvēršas pienskābē, un sidrs kļūst mazāk ass, ar izteikti komplicētāku, var pat teikt "netīrāku" garšu un smaržu buķeti. Īstenam angļu sidram, piemēram, tipiski ir dūmakainas, sasmakuša mauriņa pikuča, "zirga deķa", kūtiņas, petrolejas, kamambēram līdzīgu aromātu notis. Un te tas jau ir stipri atšķirīgi no modernu mūsdienu baltvīnu garšām. Savukārt, ja sidrdaris nepieļauj malolaktiskās pārvērtības, tad tanīni jebkurā gadījumā dzēriena garšai piešķir lielāku apjomu, tāpat arī garšā jūtamas herbālas notis.

Tanīni ir sastopami:

• sidrābolos
• mežābolos
• paradīzes ābolos (attēlā "Bērzkroga dzeltenais")
• un mazāk nozīmīgā daudzumā dažās ēdamo ābolu šķirnēs

Kā jau no iepriekš rakstītā droši vien varēja nojaust, raudzējot ēdamo ābolu sulu, sidrs top līdzīgāks baltvīniem, bet raudzējot ar tanīniem bagātu šķirņu sulu tas viss jau iegūst nedaudz citu dimensiju. Vecajā sidra pasaulē (īpaši Francijā un Anglijā) sidrus pieņemts raudzēt pamatā no tanīniem bagātajiem sidrāboliem, savukārt jaunajai pasaulei, kur nav gadsimtiem senu sidra darīšanas tradīciju, raksturīgi sidri, kas līdzinās baltvīniem. Latvija pilnīgi noteikti pieder pie "jaunās pasaules" valstīm, kur sidrāboli vēsturiski nav tikuši audzēti. Un tas tad arī ir šo valstu sidrdaru izaicinājums - atrast un pievienot saviem sidriem tanīnus saturošus ābolus, lai "spēle kļūtu interesantāka", lai sidriem parādītos "apjoms" un atklātos dziļākas garšas nianses.

Mēs Mr. Plūme sidra darītavā tanīnus "iegūstam" audzējot angļu un franču sidrābolus, paradīzes ābolus, pašu atrastus un dārzā iepotētus bezšķirnes "mežeņus" (pareizāk gan teikt - sēklaudžus), tāpat arī katru rudeni dodamies "ābolu safari" - braucam un savvaļā vācam mežābolus. No mūsu pašu atrastajiem varam izcelt "Pāvilostas sidrābolu", kuram, protams, paši arī devām nosaukumu pēc vietas, kur atradām. Pāvilostas sidrābols nogatavojas septembrī un ir apmēram "Cukuriņa" augļu izmērā. Iespējams pat, tas ir Cukuriņa sēklaudzis, jo garšā ir kā Cukuriņš, kuram pievienoti angļu sidrābolu tanīni. Tuvākajos gados mūsu sortimentā nelielā apjomā parādīsies pirmie šīs šķirnes ābolu sidri. Sekojiet lidzi, ja interesē! Paši nevaram vien nociesties, kad beidzot tiksim līdz vērā ņemamai ražai. Drīz!

Tātad, kā saprast sidru?

Vajag vienkārši baudīt dažādus sidrus! Jo vairāk, jo labāk! Izpēti etiķeti, painteresējies par ražotāju. Cik konkrētais sidrs maksāja un kāpēc tik lēts vai tik dārgs? Vai sidrā ir tanīni, vai tas raudzēts tīri - ar kultūrraugu, vai "komplicēti" - ar savvaļas raugu, vai ir jūtama malolaktiskā rūgšana, tieši kādas ābolu šķirnes izmantotas? Ar kādiem ēdieniem šis sidrs tavuprāt draudzētos? Kādai situācijai tas būtu vispiemērotākais? Garšoja vai negaršoja - kas patika, kas nepatika? Tāpat piedzīvojuma aspekts, manuprāt, ir svarīgs: vai šis sidrs man ļāva iepazīt jaunas garšas, jaunas sajūtas?

Vajag daudz degustēt! Un aizbrauc ciemos uz visām Latvijas sidra darītavām! Un varbūt arī pašam derētu izmēģināt kādu balonu noraudzēt? Tas noteikti vairos izpratni.

Droši vien šo tēmu vēl turpināšu citriz, jo par sidru var runāt un spriest no dažādiem skatu punktiem. Šoreiz sanāca šādi. Priekā!

Kas ir īsts sidrs?

Tad vēlreiz: Kas ir sidrs? Jebšu, kas ir īsts sidrs?

Īsts sidrs ir raudzēta ābolu sula. Tieši tik vienkārši.

Bet vai tad ir arī neīsts sidrs? Jā ir! Par to pastāstīšu.

Bet vai no bumbieriem sidru netaisa? Jā un nē. Pēc likuma raudzēta bumbieru sula ir bumbieru sidrs, bet pasaules amata (craft) sidrdari "ir slepus sadevušies rokās" un pieņēmuši angļu gadsimtiem seno formulējumu, ka no āboliem ir "sidrs", bet no bumbieriem (īpašiem, pavisam rūgtiem, skābiem -neēdamiem) tiek gatavots Perijs. Angliski - Cider & Perry. Arī franciski tiem ir atsevišķi vārdi - Cidre & Poire. 

Tātad: Sidrs ir no āboliem, Perijs ir no bumbieriem. Jo pasaules amata sidrdari ir vienojušies, ka tā tam būs būt!

Bet ko par sidru saka Likumi.lv? Citēju būtiskāko un uzreiz arī komentēju.

Ministru kabineta noteikumi Nr. 694Rīgā 2015. gada 8. decembrī (prot. Nr. 66 24. §)

4. Produktu ražo no fermentētas ābolu vai bumbieru sulas vai abu sulu maisījuma, vai no ābolu vai bumbieru sulas, kas iegūta no koncentrāta.

Te uzreiz komentārs: Amata sidru (jeb īstu sidru) negatavo no koncentrāta, bet gan raudzējot svaigi spiestu ābolu sulu. Tieši tāpat kā tas ir ar vīnogu vīniem: Rudenī, kad āboli nogatavojušies, novācam ražu un raudzējam. Uz pavasara pusi agrākie eksemplāri jau ir pildāmi pudelēs, bet īpašas partijas var tikt raudzētas, izturētas un nogatavinātas pat veselu gadu un vēl stipri ilgāk. Bet, pieņemsim, ka mēs (es un jūs) savu sidru  sapildījām pavasarī. Tad pa vasaru kopjam ābeļdārzu, uzņemam viesus, tirgojam un baudām sidru. Un tad jau sākas nākamā sezona. Īstiem sidriem (tāpat kā vīniem) uz etiķetēm norāda ražas gadu. Vārdu sakot, process nav ātrs un ražošana notiek reizi gadā. Cik saražoji, no tā arī visu gadu jāizdzīvo. 

Bet kā tad tur ir ar tiem no koncentrāta gatavotajiem sidriem? Tie ir "industriālie" sidri, kurus alkoholisko dzērienu fabrikas štancē pēc vajadzības visu cauru gadu. Tur nav tas "romantiskais" gada cikls. Kad vajag, tad bliež augšā. Koncentrāts tiek iepirkts Polijā, Ķīnā vai citur un to atšķaida ar ūdeni un raudzē. Standarta prakse ir tāda, ka atšķaida stipri - tā, ka sulas procents gala rezultātā ir no 10-50%, bet cik tieši mēs nezinām, jo tā ir tā "īpašā" senā recepte, kuru nevienam neatklāj. Iedomājieties, ja kas tāds tiktu darīts ar vīnogu vīniem?! Tas būtu skandāls. Francija tādiem neliešiem noteikti pieteiktu karu. Ja ne tiešā nozīmē, tad ar tiesām un visiem iespējamiem līdzekļiem šādu necienību mēģinātu iznīdēt. Bet diemžēl sidru tā īsti neviens neaizstāv. Musdienās gan, jāteic, diskusijas par šo tēmu kļūst arvien dzirdamākas. Jācer, ka kādu dienu arī īstu sidru likums aizstāvēs! 

5. Produkts satur tikai tādu alkoholu, kas radies ābolu vai bumbieru sulas fermentācijas procesā.

Pret šo punktu man nav pilnīgi nekādu iebildumu.

6. Pārtikas piedevu un aromatizētāju šķīdināšanai drīkst izmantot alkoholu, bet tas nedrīkst palielināt alkohola daudzumu, kas radies, fermentējot ābolu vai bumbieru sulu.

Šeit acīm redzot ir runa par visādām krāsojošām un aromatizējošām esencēm, kādas "sidreļu" ražotāji standartā pievieno domājams visiem saviem šedevriem. Tikai nepārprotiet mani, pat ja izklausos augstprātīgi lecīgs: Man nav iebildumu, ka šādi "limonāž-sidreļi" eksistē. Daudziem tādi "kokčiki" tiešām garšo. Arī man šad tad patika tādus ieraut, pirms nonācu līdz īstam sidram. Lai tak ļaudis viņus pērk un bauda! Bet problēma ir tā, ka arī šos "sidreļus" likums ļauj saukt par sidru. Es ieteiktu šos neīstos sidrus dēvēt iepriekš minētajā vārdā vai par "sidra izstrādājumiem". Līdzīgi kā reiz mums krējuma vietā bija "Krēms", "Krējumelis" un "Krējuma izstrādājums".

7. Produktam pēc fermentācijas var pievienot ābolu vai bumbieru sulu, citu augļu un ogu sulu, oglekļa dioksīdu, pārtikas piedevas, aromatizētājus, dažādu veidu cukuru un ūdeni atbilstoši pārtikas aprites jomu reglamentējošiem normatīvajiem aktiem.

Šim punktam droši vien kādu dienu veltīšu veselu rakstu, jo par to visu var gari un plaši spriedelēt.

9. Produkta nosaukumu "ābolu sidrs" lieto, ja produkts ražots tikai no ābolu sulas, bet, ja produkts ražots tikai no bumbieru sulas, lieto produkta nosaukumu "bumbieru sidrs".

Savukārt pret šo mans vienīgais iebildums ir tāds, ka amata sidrdaru pasaule iet citu ceļu. Un angļu sidra amatniekam neiestāstīsi, ka raudzējot īpašus bumbierus sanāk "bumbieru sidrs". Visticamāk viņš atbildēs: "Mate, thats f**kin' perry you're talking about!" Un, jā, perijs ir tiešām fantastisks dzēriens. Domāju, kādu dienu tam veltīšu atsevišķu rakstu. Vai vairākus.

Draugi! Šajā blogā būs runāšana par īstiem sidriem. Un perijiem.

Tātad sidrs ir raudzēta ābolu sula. Tāpat kā vīns ir raudzēta vīnogu sula, bet sanāk gan sarkani, gan balti, gan rozā un pat oranži vīni. Dzirkstoši un nedzirkstoši. Jauni un svaigi, un nobrieduši un pamatīgi. Vīnu daudzveidību mēs jau nedaudz apjaušam pat ja ne cik melns aiz naga vēl neesam nogaršojuši. Bet, mīļie draugi, arī sidru pasaule ir tik pat daudzveidīga! Vajag tikai ķerties klāt un sākt degustēt! Arī Latvijā jau ir ducis ražotāju, katrs ar savu filosofiju un rokrakstu. Un līmenis ir ļoti labs, ticiet man. Sākam savus maciņus vērt vaļā arī vietējiem sidriem ne tikai ārzemju vīnogu vīniem! Jūs būsiet pārsteigti cik daudz labus dzērienus mēs - sidrdari šeit Latvijā jau ražojam. Un pat, ja gadās kāds nepatīkms pārsteigums, turpiniet mums uzticēties, jo mēs tiecamies uz visaugstāko. Brauciet ciemos, runājiet, vaicājiet un degustējiet! Un stāstiet tālāk, lai sidra stāsts iet plašumā!